Mississauga, April 4, 2024

​

This website is dedicated to the memoirs of a Latvian writer, Anna Dauge,

née Šķēris, commemorating her life in Latvia from before WWI until after WWII. It is a vivid eyewitness account of growing up on her parent’s farm in Zemgale and witnessing the dramatic changes following her escape from the warfare of WW I into tsarist Russia, living through the 1917 Russian revolution and subsequent return to the newly independent homeland. The story follows her through the heady times of building her life in the newly independent country and participating in the process of shaping its new institutions. It is an extraordinary journey from a hunger ravaged Russia to the destroyed family homestead and from a secluded rural childhood home to the bustling capital of Riga, where she rapidly built a career.  It is a journey of a determined young woman relying exclusively on her own efforts, on overcoming poverty and a potentially deadly attack of tuberculosis, to became a lawyer and eventually to managing the legal department of a leading Latvian bank. Professional success allowed for a financially comfortable lifestyle, the rebuilding of her parent’s farm, and the adventures of sailing a family yacht to the foreign ports on the Baltic Sea. Those experiences in turn prompted her to try her hand at writing, publishing her first book under the nom de plume of Marija Bērziņa. This book is an account of a sea voyage that started a lifelong journey into writing, that was soon to be tested under the most challenging circumstances of a self imposed exile following yet another refugee journey, this time from WWII.

​

This memoir is the story of the wild swings of Latvian history in the 20th century, and of the ambitions of a small country inhabited by a people dreaming of independence and of being able to live their own life according to their traditions. The memoirs were written in the early 1980s in Poland, were the attempt to escape the Soviet persecution was brought to a halt by the Soviet army in 1945. Poland was the unexpected destiny of the writer, who died in 1986, years before Latvia became independent again.

​

These memoirs are also a historical account of life in Latvia, a Baltic country emerging from the ashes of the colonial powers that ruled it for centuries but did not survive WWI. In the war’s aftermath, along with other newly independent neighbouring countries, Latvia experienced two decades of an extraordinary growth fuelled by the memories of the long cherished hopes of independence and the indomitable will to survive that drove preceding generations who had to survive in the face of the country’s oppressors, those being both the tsarist Russian regime and the German landowners (the “barons”), both of whom could decide the life and death of their subordinates. From a more detached perspective, the memoirs may serve as ethnographic material for any attempts to preserve the complicated history of the country. In that capacity the memoirs could be used by both educational and research institutions.

​

During the decades since the memoirs were written a new generation of Latvian speaking people has matured and has had their own children, both in Latvia and around the world, where the tens of thousands of refugees of WWII had settled and built their careers, often intermarrying with people of local nationalities. From that perspective the memoirs may constitute a reference point for all those who may be wondering about their family roots in times foreshadowed by their own life events. 

​

The Memoirs Mūsu dzīve are presented here in Word format, a slightly edited for readability transcription of the manuscript performed by a team of volunteers from the Latvian University’s Garamantas. The manuscript is available at the Latvian National Library in Riga: 
https://kopkatalogs.lv/F?func=direct&local_base=NBA05&doc_number=000012460 

​

Click to open Mūsu dzīve pages 0-196 in Word

Click to open Mūsu dzīve pages 197-506

​

This version of memoirs contains Pulkveža ceļš uz Sibīriju - Anna Dauge’s account of her husband’s, Kārlis Dauge’s, deportation to Gulag in Norilsk,
in 1941. Together with about 560 Latvian officers, he was sent to one of

the numerous labour camps in Norilsk area, beyond the Arctic Circle. As one of the few survivors, K. Dauge was able to convey first hand information on the conditions in his camp whose inmates were building the industrial-military complex Norilsk, together with the port Dudinka, both of them nonexistent at that time. According to the Latvian documentary Sibīrijas bilance, altogether about half a million of prisoners were doomed to the numerous camps in
the area, until their closure in the 1950s.

​

A glimpse into the present day living conditions in Norilsk, a city
of 177 thousand inhabitants, provides the New York Times documentary
My Deadly, Beautiful City (2017). 
​

The rest of the text is in Latvian, starting with an excerpt from a book commemorating the life of the little known Latvian writer, published by Arturs Plaudis in Australia, in 1987. 

​

Plaudis, Arturs (1987) Marija Bērziņa. Pēc vēstulēm portretu skicējis Arturs Plaudis. Published by J. A. Janson's Memorial Fund, 29 Euston Ave, Park Orchards 3114, Australia, Printed  by P.I.T. Press, Bundoora 3083, Australia; ISBNO731611O55.

​

Mēdz sacīt, ka tālumi cilvēkus šķir, bet ir arī tā, ka tie var tuvināt un vienot. Garus gadus nomaļajā Austrālijā dzīvojot, man ir izveidojušās draudzības ar nekad mūžā nesastaptiem interesantiem cilvēkiem, simpātiskām personībām otrpus zemeslodes, sasaucoties ar vēstulēm. Šādām draudzībām ir pat sava priekšrocība: tās neapēno ikdienišķā  praktiskā dzīve, kā tas var gadīties starp draugiem tuvos kaimiņos. Tāda mana draudzība vai pazīšanās bija arī ar rakstnieci Mariju Bērziņu Polijā, un viņas piemiņai tad arī šīs rindas.

​

Par viņu  runājot, nevar nedomāt par likteņa piešķīrumiem, cik īpatnēji un nevienmērīgi var būt tie apdalīti. Normālos apstākļos Latvijā viņa būtu bijusi cienīta un mīlētā visiem pazīstamā rakstniece, bet kas zina viņas vārdu trimdā, kas Latvijā tagad? Tikai nedaudzi.

​

No vienas puses piešķirtas izcilas spējas, reti gaiša galva, jūtīga sirds, daudz enerģijas, viņa ir cilvēks, kas darba tikumā ieaudzis kopš mazotnes, kas ieguvis labu izglītību, kas saredz dzīves problēmas, kam ir ko teikt un kas arī prot sevi izteikt, bet nav dots šim cilvēkam tikai viens, nav bijis ļauts tam runāt uz savu tautu. Ir tā, it kā viņš pasaulē laists būtu pirms sava laika, tādēļ nogriezts atšķirtībā, lai veidotos intraverti, lai domātu un strādātu paaudzēm, kas nāks pēc viņa... ​

​

Vēl Rīgas skolotāju institūtā mācoties, viņa jau pārtulkojusi Romēna Rolāna darbu Mikelandželo, ko 1926. g. izdošanai pieņem A. Gulbja apgāds. Beigusi skolotāju institūtu, beigusi universitātē tiesību zinātņu fakultāti, viņa līdzās juristes darbam turpina arī literāro, un Valters un Rapa izdod viņai jaunatnes stāstu Ar burām uz ziemeļiem. Bet iegadījās tā, ka grāmata iznāca tad, kad Latvijā iebruka padomju tanki, pēc kam sekoja mūsu grāmatniecības sagrāve. Tad nāca karš, tad emigrācija. Polijā nonākusi, viņa  drīz sāka publicēties Amerikā katoļu presē, taču nepagāja ilgi, un viņa saņēma iestāžu brīdinājumu un bija spiesta apklust. Tikai 1985. g. J .A. Jansona pieminas fonda apgādā tiku izdevis viņai pastāstu krājumiņu Mazās dzīvības, bet ar romānu Zelta caune viņa baidījās riskēt un sacīja, ka to varēšot laist klaji tad, kad būšot mirusi.​

​

Nu tas ir noticis. Nelaiķe atstājusi manuskriptā tekstus kādām 10 grāmatām: romānu, noveļu krājumu, dzejas, apceres, kā arī 4 grāmatu tulkojumus. Nu ir problēma, kā šo mantojumu saglabāt paaudzēm pēc mums.

Marija Bērziņa (19.4.1906. - 30.6.1986.), īstā vārdā Anna Dauge-Šķēris, dzimusi Zemgalē, Skaistkalnes pagasta Šķēru mājās, kur Mēmeles krastā pavadījusi arī agro bērnību. Tad sekojuši bēgļu gadi Krievijā. Pēc kara mājas atrastas izpostītas, kur viss bijis jāsāk no jauna. Anna bijusi ļoti attīstīta un darbos izveicīga meitene. Pēc pamatskolas Skaistkalnē viņa mācās skolotāju institūtā, tad universitātē, pati pelnīdama sev līdzekļus ar privātstundām. Pēc studijām strādājusi kā Rīgas Kredītbankas pilnvarotā un arī kā zvērināta advokāte. Polijā strādājusi kā valodu skolotāja, līdztekus darbodamās rakstniecībā. ​

​

Mūsu vēstuļu apmaiņa sākās 1980. gadā. Trīs gadus agrāk biju izlaidis rakstu krājumu par J.A.Jansonu, un tas saveda mūs kopā. Arī  viņa bija mācījusies pie Jansona, bez tam bija ar viņu  apmainījusies vēstulēm tai laikā, kad Jansons studiju nolūkā bija uzturējies Vācijā. Pēc valodas man likās, ka viņa varētu  būt no Kurmenes puses, un tā arī reiz ieminējos. Viņa atbildēja:

​

"Par Kurmeni - trāpījāt! Tā no manām tēva mājām 12 km. Uzmeklējiet dzimtenes kartē vietu, kur robeža ar Lietuvu šķirās no Mēmeles. Tā šķirtne bija mazu gabaliņu no mūsu laukiem. Šķēru mājas atradās 8 km no Skaistkalnes, starp Krusas un Anes muižām. To vidū bija iespiestas piecas saimniecības un krogs. Visi savas sētas bija sacēluši Mēmeles krastā starp upi un Bauskas lielceļu.  Šo puduri sauca Brielēni. Šīs bija bijušas kādreizējā virsaiša Viestura zemes. 16 km lejup pa upi atradās Saules kaujas vieta (1326. g.). Tēvmājas un līdz ar to cilts vēsture grimst nepārredzamā senatnē. Par visu to esmu rakstījusi dzimtas chronikā Mūsu dzīve, kas aptver piecas paaudzes. Rakstot apjēdzu, ka stāstu ne tikai par Šķēru dzimtu, bet par visām karu un revolūciju paaudzēm. Tā iznāca faktu literatūra vairāk kā 750 lappušu. Varbūt kādreiz laidīsiet iekšā mašīnā?" ​

​

Bet jautājums bija tikai pa jokam sacīts.  Vēlāk (1986. g.) viņa vēlreiz atgriežas pie tā paša:​

"Beidzu pārrediģēt Mūsu dzīvi, pavisam 774 loksnes. Cik labprāt Jums to dotu, bet tas pilnīgi izslēgts, kamēr vēl dzīva esmu es un svaine. Jo arī viņa spēlē līdzi. Kad mūs vairs nebūs, stājieties sakaros ar krustdēlu. Piezīmēju, ka tā ir gan dzimtas chronika, bet visādos veidos tailīdzi nāk arī visi pasaules notikumi. Te vairs nav pastāstiņi. Dievs vien zina, kā viss tiktu uzņemts. Neaizmirstiet ka esmu advokāte un mana misija ir atklāt patiesību. Vai tam būs pieticis manu spēju, to pati nezinu. Vēlu Jums to labāko". 

​

Latviešu Folkloras Krātuves Digitālais Arhīvs Literatura.lv par Mariju Bērziņu 
 

Dauge-Šķēris, Anna (1906–1986), Bibliogrāfija

1. Bērziņa, Mare. 1938. Ģirts Tekumeklētājs: stāsts.

2. Šķēris, Anna. 1933.   Divpalātu sistēma unitārā valstī: diplomdarbs, stud. iur. disertācijas autors.

3. Dauge, Anna. 1939. Nepilngadīgo tiesāšanas problēmas. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis : Tieslietu ministrijas izdevums Nr.2 (1939), 481.-510. lpp.

4. Dauge, Anna. 1940. Vai Latvijā ievedamas atsevišķas jaunatnes tiesas. Otrais Latvijas kriminaltiesību kongress, Rīgā, 1940. g. 28.IV-30.IV. Latvijas krimināltiesību biedrība. [Rīga : b.i.], 123.-132. lpp.

5. Bērziņa, Mare. 1940. Ar buŗām uz ziemeļiem: ceļotāja piezīmes; ar S.R. Milta ilustrācijām; vāku zīmējis K. Krauze.

6. Bērziņa, Marija. [ap 1948]. Auseklīša ābecīte: [rokraksta grāmata] / [teksta, vāka un ilustrāciju autore].

7. Kolbenheijers, E. G. 1954. Sastapšanās Milzkalnē. No vācu valodas tulkojusi M. Bērziņa.

8. Bērziņa, Marija. [1974]. Pulkveža ceļš uz Sibīriju: [par pulkvežleitnanta Kārļa Dauges biogrāfiju, deportāciju un dzīvi izsūtījumā].

9. Bērziņa, Marija. 1985. Mazā dzīvība: pastāstiņi.

10. Bērziņa, Marija. 1986. Mūsu dzīve: vienas dzimtas kronika.

11. Bērziņa, Marija. 1987. Zelta caune: romāns.

12. Plaudis, Arturs. 1987. Marija Bērziņa. Pēc vēstulēm portretu skicējis Arturs Plaudis.

13. Bērziņa, Marija. 1988. Baltās mājas noveles.

14. Bērziņa, Marija. 1991. Kristus māte.

15. Makušinskis, Kornelijs. 1997. Zēns ko vērts! No poļu val. tulk. Anna Dauge.

16. Rokrakstu personālfonds. Marija Bērziņa 1906-1986, autors, mākslinieks, atbildīgais par izdevumu, tulkotājs, ilustrators.[1948]-[2022].

 

Marijas Bērziņas, papildītā bibliogrāfija - Latvijas Nacionālā bibliotēka 

Meklēt ar: Primo, Anna Dauge-Šķēris (1906–1986)

​

​